TV raidījumu un pasākumu vadītājs ROBERTO MELONI var stāstīt par nopietno muguras operāciju, nezaudējot savu atraktivitāti, tomēr tie ir smiekli caur asarām. Daudz pārcietis un pārvērtējis, tagad viņš atzīst savu lielāko kļūdu – virspusēju, paviršu attieksmi pret savu ķermeni un veselību.
- Kāpēc tā notika ar Tevi – neesi vēl pat pusmūžā, bet jau muguras operācija!
- Tas viss sākās apmēram pirms diviem gadiem ar to, ka es strādāju ļoti daudz. Man bija ļoti noslogots grafiks, filmējos trīs dažādos televīzijas raidījumos un bieži vien es sēdēju. Darbs, emocijas, koncerti, pasākumi, brauciens pie stūres – atkal sēdošā pozīcijā. Un arī tāds emocionālais faktors – man pagājušajā gadā aizgāja mamma. Viņa slimoja gandrīz gadu, bet, redzot, ka mana mamma pēkšņi vairs nevar staigāt un un nevar runāt - zinot, cik viņa bija aktīva, tas man bija... Un es to redzu caur telefonu. Kāpēc? Tāpēc ka es strādāju. Es protams, braucu uz mājām, kad varēju. Es esmu ļoti emocionāls – nāku taču no Vidusjūras, itālis nedrīkst būt neemocionāls! Bet tas bija manā dzīvē tāds posms, kad es tās emocijas neizpaudu tik daudz, turēju pie sevis. Es gribēju varbūt vairāk izpausties – nevarēju, viss krājās, un kā man teica: gāja uz muguru. Un par sevi rūpējos mazāk. Tā ir ļoti liela kļūda, nedariet to!!! Rūpējieties par sevi! Kā mana vecmāmiņa, gudra sieviete, nonna Roza teica: “Tavs ķermenis ir tavs templis, par to jārūpējas, šīs ir tavas mājas!” Es visu laiku par to domāju, bet izskatās, ka nedaudz biju piemirsis par šo skaisto ieteikumu no vecmāmiņas, un tas mani veda ļoti grūtā, sarežģītā situācijā. Sanāca viss kopā kā puzle, un tad man tā mugura vienkārši krita.
- Kādi bija pirmie simptomi problēmai ar muguru?
- Mani pirmie signāli bija apmēram pirms pieciem gadiem. Es vadīju televīzijas raidījumu “La Dolce Vita”, darbojos virtuvē: griezu sīpolus, apraudājos, un man sāka sāpēt mugura, kreisā puse. Es nodomāju: “Ai, nekas!”, klik – vienu tabletīti, un dzīve taču turpinās. Tā arī bija, protams, pirmās reizes. Līdz tam brīdim, kad pamodos naktī no sāpēm. Tagad es saprotu, ka tas bija tāds zvaniņš – vajadzēja domāt ne tikai par tabletēm, vajadzēja ātrāk un rūpīgāk tikt galā ar šo problēmu. Uztaisīju sonogrāfiju - tur sanāca, ka viens disks nedaudz bija aizgājis no pozīcijas un līdz ar to satiekas aizvien tuvāk ar nerviem, un tāpēc izveidojās tas konflikts. Un tad es gāju uz fizioterapiju, es uzliku tos teipus – tur tāda epilācija sanāca! (Smejas.) Un es ar to tiku galā. Gāju uz sportu, man patīk tabatas treniņš – man vajag vienmēr kaut ko aktīvu.
- Vai Tev bija stipras sāpes?
- Reiz Itālijā braucu mazā mašīnītē, aizmugurē, četras stundas, mašīnīte bija bez amortizatoriem, un es visu laiku jutos kā Porziņģis iekšā. Līdz ar to biju sakrāmēts nepareizi, un itāļu ceļi – bedres nav tikai Latvijā! Es vadīju kāzas, viņi apprecējās, bet nākamās dienas es sāku just sāpes. Un atkal – viena tabletīte, otra. Kādas ir tās sāpes? Neaprakstāmas. Daži domā, ka Roberto varbūt pārspīlē, bet tas ir tā: tu sēdi mierīgs, un pēkšņi tās sāpes tā kā cunami, kā sāpju vilnis pa visu ķermeni. Pilnīgi pārņēma smadzenes, es nevarēju koncentrēties. Atceros, ka es lēcu no sāpēm. Sākumā sāpēja kājas augšdaļa, tad līdz lejai, tad tika līdz pēdai, un tad palika ļoti bīstami.
Tad es sāku vilkt corsetto, lai turētu kopā, bet situācija nelabojās, un pretsāpju līdzekļi palika aizvien lielākās devās, aizvien stiprāki un drosmīgāki – man vajadzēja pat receptes no ārsta. Es tiku arī pie blokādēm tajā laikā. Un dakteris man teica: “Situācija nav laba, vajadzētu izoperēt tomēr.” Bet kāda bija mana atbilde? “Nē, nu, dakter, kāda operācija!” Dakteris teica: “Tā ir tava izvēle, bet, lūdzu, skaties.” Es turpināju vadīt raidījumus – ar korseti, to gan neviens nezināja. Iedzēru pretsāpju līdzekli pirms raidījuma, reizēm man bija sajūta, ka dulla galva. Līdz novembrī pirms raidījuma - man ļoti sāpēja jau - es piecēlos, un man vispār kājas nav! Kreisā kāja nekustas! Es esmu flamingo, ar vienu kāju palicis! Un es kritu uz priekšu, mani noturēja kolēģe. Tad es uzreiz uz klīniku, un man vairs nebija nekādu jautājumu. Atceros, ka tajās pēdējās dienās bija problēmas arī parastas lietas veikt. Mazgāties, gulēt – vajadzēja trāpīt pareizo pozīciju, lai nesāpētu.
- Uzturs varētu būt viens no lielākajiem riskiem Tavā – pavāra un gardēža – dzīvesveidā, vai izdodas sabalansēt to veselīgu?
- Tas varētu būt risks. Bet tas ir tik garšīgs risks! Es vienkārši paliku tāds pufīgāks. Kā viena draudzene saka: tie ir drausmīgie P – pasta un pica. Ja runājam par itāļu ēdieniem – jā, mēs ļoti daudz lietojam baltos miltus, kuri nav ieteicami; cukurs arī ir daudz – dolce vita, saldā dzīve. Bet kad es saskaros ar Latvijas tomēr treknajām mērcēm, kur vēl milti ir klāt! Jebkurā valstī ir gan veselīgas, gan neveselīgas uztura sastāvdaļas. Tas esi tu pats, kas izvēlies. Es vispār mēģinu balansēt to visu. Piemēram, dārzeņus daudz nelietoju, bet tagad ēdu bietes, avokado, un es tiešām mēģinu izvairīties no bulciņām, no apstrādātiem produktiem, pusfabrikātiem. Cenšos mājās gatavot. Mana plīts bija nevainīga, tagad uz tās visādi pleķīši. Es tā lepojos ar sevi, ka tomēr sāku klausīt nonnu Rozu par to ieteikumu, un sekoju līdzi arī sava daktera ieteikumiem.
- Vai papildus lieto kādus uztura bagātinātājus?
- Ir tādi brīži dzīvē – pat ja tu veselīgi ēd, veselīgi uzvedies, kusties un dari – kad man tas prasās. Varbūt tas ir psiholoģiski, bet varbūt pa īstam. Esmu lietojis vitamīnus, D vitamīnu – īpaši ziemas laikā, jo man ļoti pietrūkst saules. Vienā brīdī biju uztaisījis analīzes, un tas D vitamīns man bija pēc izskata ļoti švaks. Lietoju pilienus, un man arī tie garšoja. Reizēm lietoju arī dzelzi un magniju. Bet vajag arī pareizi tos apvienot, lai paliek ķermenī, lai nepazūd. Es vienmēr izmantoju arī Extra virgine olīveļļu, jo man tas ir no bērnības iemācīts – vienu karoti dienā tukšā dūšā, tad uzreiz mati spīd. Es ticu un, godīgi sakot, es jūtu tos rezultātus, jūtos labāk. Es neesmu skeptisks cilvēks, pamēģinu, reizēm arī izglītojos par to – nav tā, ka uz dullo dzeru visu ko. Es stāstu par to, ko esmu mēģinājis un kas devis labus rezultātus. Piemēram, desmit dienas lietoju MAGNEFlex un man jau sajūta, ka ir labāk. Es nekad neieteiktu kaut ko tāpēc, ka ir tas modē, vai naudas dēļ. Es tāds esmu – diezgan caurspīdīgs.
- Kā tagad rūpējies par savu ķermeni?
- Izmaiņas ir būtiskas dažās jomās. Nevaru darīt dažas lietas: skriet nav tik ieteicams, arī lēkt uz abām kājām, spēlēt volejbolu – ak, kā man patika spēlēt volejbolu... Esmu palicis daudz uzmanīgāks – kā es kustos, kā es šņorēju savas kurpes – jo no tā arī man bija stipras sāpes. Izvēlos vietas, kur apsēsties, kur stāvēt, nekad mūžā vairs nesēdētu tādā mašīnītē bez amortizatoriem, kā toreiz. Nav jau arī vairs divdesmit – vēl viens faktors, kas ietekmē tavu dzīvi. Tas stiprais fiziskais un emocionālais signāls, kas man atnāca ķermenim - “Roberto, lūdzu, mierīgāk” - tas bija pārbaudījums. Tagad strādāju mazāk un kvalitatīvāk – tādā nozīmē, ka es izvērtēju situāciju un tik daudz nesalieku kopā. Es arī saku “nē”. Kādreiz domāju, ka izklausīšos iedomīgs vai nepateicīgs, ja teikšu “nē”. Jāmāk pateikt “nē” lietām, kad jūti, ka nevarēsi tās pildīt līdz galam kvalitatīvi, un kad tās lietas ir neveselīgas pret tevi kā cilvēku un tavu ķermeni. Novērtēju savu laiku, sevi un to, ko es daru. Es plānoju arī savas pauzes. Tiešām saprotu, ka dzīvot kvalitatīvi ir ļoti svarīgi.
- Tad šis pārbaudījums bija laba mācība?
- Pēc operācijas un visiem maniem itāļa amerikāņu kalniņiem augšā lejā man daudz cilvēku vaicā: man ir tāda pati situācija kā tev, teica izoperēt, bet es baidos. Protams, es saku: izvērtē savu situāciju kopā ar dakteri, iedziļinies, bet, lūdzu, neesi vienaldzīgs. Es biju nedaudz virspusīgs, arī vienaldzīgs. Tas, kas ar mani notika, tā man bija ļoti liela lekcija. Esmu ļoti daudz iemācījies un sapratis. Visu līdz galam neiemācīsimies, un tur augšā mums sūta mazus vēstījumus, un es cenšos sekot arī savai intuīcijai. Kādreiz es cīnījos pret to, bet tagad ieklausos. Tā mācība bija ļoti mokoša, un es ļoti daudz iemācījos. Un es nedaudz vainoju sevi, bet ko es neesmu zaudējis un ko visiem iesaku – nezaudējiet dzīvesprieku, to dzīves gribēšanu, jo mana vecmāmiņa arī teica: “Dzīve ir dieva dāvana un ne vienmēr būs skaista”. Reizēm iet augšā lejā, bet, galvenais, tikt pāri grūtām situācijām.
CITĀTI
“Pamodos naktī no sāpēm. Tagad es saprotu, ka tas bija tāds zvaniņš – vajadzēja domāt ne tikai par tabletēm, vajadzēja ātrāk un rūpīgāk tikt galā ar šo problēmu.”
“Atceros, ka es lēcu no sāpēm. Sākumā sāpēja kājas augšdaļa, tad līdz lejai, tad tika līdz pēdai, un tad palika ļoti bīstami.”
“ Tā mācība bija ļoti mokoša, un es ļoti daudz iemācījos. Un es nedaudz vainoju sevi, bet ko es neesmu zaudējis un ko visiem iesaku – nezaudējiet dzīvesprieku!”
Kas ir MAGNEFlex?
Latvijas tirgū pieejamais jaunums MAGNEFlex ir paredzēts gan skrimšļiem, gan muskuļiem, gan kauliem - VISAI locītavai. Tā inovatīvais sastāvs izstrādāts kopā ar Latvijas vadošajiem traumatologiem/ortopēdiem. Kā šis produkts atbalsta locītavas veselību?
MAGNEFlex sastāvā ir nedenaturēts II tipa kolagēns - augstvērtīgs locītavu kolagēns, kas nodrošina pilnīgi atšķirīgu darbības mehānismu un ievērojami mazākas devas lietošanu, salīdzinot ar vecās paaudzes hidrolizēto kolagēnu. Pievienotais C vitamīns veicina normālu dabīgā kolagēna veidošanos. Savukārt D vitamīns palīdz kaulu veselībai, jo locītavai ir vajadzīgi spēcīgi kauli, kas apgādā skrimšļus ar barības vielām. Spēcīgas locītavas nav iedomājamas bez muskuļiem, kas notur locītavu vietā un to kustina, tāpēc MAGNEFlex satur arī magniju normālas muskuļu darbības uzturēšanai.
MAGNEFlex ir ieteicams ikdienas lietošanai ikvienam, kurš rūpējas par savu kaulu un locītavu veselību, īpaši - profilaksei jau no 35 gadiem.
