Kā rūpēties par locītavu veselību?
Akūtu vai hronisku slimību radītas locītavu sāpes ievērojami ietekmē cilvēka darbaspējas un dzīves kvalitāti. Kā tās mazināt, kā rūpēties par savu locītavu veselību – intervijā stāsta sertificēts ORTO klīnikas traumatologs-ortopēds Dr. Andrejs Peredistijs.
Kādi ir pirmie simptomi nopietnākām locītavu problēmām, kurus sajūtot, būtu jāgriežas pie ārsta?
Sāpes – tas ir pirmais un galvenais, visaptverošs simptoms. Cilvēki parasti nāk pie ārsta ar jautājumu: man sāp celis, ko darīt? Kad parādās citas sūdzības – kā nestabilitāte, ķeršanās sajūta, sāpes bieži vien jau ir stiprākas. Mēdz sūdzēties arī par krakšķēšanu. Daudziem cilvēkiem krakšķ locītavas, un tā ir normāla parādība, ja vien nav kombinācijā ar sāpēm. Ja sāp, tad vairs nav labi, tad ir jāiet pie daktera.
Un ko tad dakteris iesaka?
Viss atkarīgs no tā, kāda ir diagnoze, jo sāpēm var būt daudzi iemesli. Locītava ir diezgan sarežģīta konstrukcija. Tā ir vieta, kur savienojas divi vai vairāki kauli, kas turas kopā, pateicoties muskuļiem un saitēm, locītavas kapsulai. Locītavu virsmas ir pārklātas ar skrimsli. Viss nosauktais var sabojāties, saplīst, attiecīgi radot problēmas, sāpes. Atkarībā no tā, kas tieši locītavā sabojājies, tiek dotas rekomendācijas. Ja locītavas sāp, bet tajās nav būtisku izmaiņu, svarīgākais, kā mums pietrūkst, ņemot vērā mazkustīgu dzīvesveidu, ir fiziskās aktivitātes. Kad pasaki to cilvēkam, pirmais, kas viņam nāk prātā, ir skriešana vai staigāšana. Bet tas tā nav! Pirmajā vietā no tā, kas saucas „fiziskās aktivitātes”, ir vingrošana. Un tas ir arī pirmais, ko parasti iesakām pie locītavu problēmām. Muskuļi ir jāuztur labā tonusā, labā balansā, jo tie nodrošina normālu locītavu funkciju. Pat, ja locītava ir sabojāta, saslimusi, deģenerēta. Nākamais – ir cita veida manipulācijas, saistītas ar fizikālās terapijas procedūrām vai injekcijām locītavā. Akūtā situācijā var tikt izrakstīti pretiekaisuma medikamenti vai iespējamie uztura bagātinātāji. Tālākais jau atkarīgs no tā, cik biezs ir pacienta maciņš.
Kas (kādi ieradumi u.c.) stimulē locītavu problēmas, slimību attīstību?
Riski pamatā ir saistīti ar to, cik fiziski aktīvs cilvēks ir, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas vai nodarbojies jaunībā – to nevar neņemt vērā. Augsta riska sporta veidi, ja runa ir par locītavām, visiem ir labi zināmi: motokross, futbols, basketbols. Tāpat sporta veidi, kur paredzamas lielas slodzes – svaru cilāšana, ilgstoša skriešana. Profesionāls sports jebkurai locītavai… nav liels draugs. Bet ne jau katrs nodarbojas ar profesionālo sportu. Tas, ar ko mēs strādājam visvairāk, ir vecuma izraisītās izmaiņas locītavās. Diemžēl tās skar absolūti visus – dažus agrāk, citus vēlāk, bet vidēji 35 – 45 gadu vecumā jāsāk vairāk rūpēties par savu „ritošo daļu” un balsta aparātu.
Protams, arī kaitīgie ieradumi veselību neuzlabo, taču kaitīga ir jebkura pārmērība. Teikšu godīgi: arī daudz skriet nav veselīgi! Skaidrs, ka tas nav tik kaitīgi kā ik dienu izpīpēt paciņu cigarešu vai izdzert litru šņabja, bet tas viss saistīts ar pārmērīgu lietošanu vai darbību. Blakussaslimšanas arī veicina locītavu problēmas – ja tev ir reimatoīdais artrīts, tev ir vienkārši nepaveicies. Tā ir autoimūna saslimšana, kas veicina locītavu degradāciju, un tur neko nevar padarīt. Tāpat ir slimības, kuru ārstēšanai jālieto noteikti medikamenti, kas ietekmē arī locītavu veselību. Faktoru ir daudz, tomēr visbiežāk sastopamās ir saslimšanas, kas saistītas ar neadekvātām slodzēm, riska pasākumiem, ekstremālajiem sporta veidiem. Un, dabiski, vecuma izmaiņas. Tās ir neatgriezeniskas.
Kā apturēt tādu slimību kā osteoartrīts, reimatoīdais artrīts, podagra attīstību? Ko varam darīt?
Gluži apturēt, domāju, mēs nevaram. Varam piebremzēt. Podagra ir slimība, kas saistīta ar vielmaiņas traucējumiem, artrīts – autoimūna saslimšana, ar ko cilvēks dzīvo visu mūžu. Tāpat kā ar cukura diabētu. Ja ir tāda diagnoze, cilvēkam ar to jārēķinās, jāievēro diēta, jālieto insulīns vai citi atbilstoši preparāti. Ja tev ir reimatoīdais artrīts, pat ilgstošas remisijas fāzē, tu vienalga esi apdraudēts. Var jau nebūt paasinājumu vispār, taču diagnoze ambulatorajā kartiņā tāpat būs. Vari ievērot zināmu režīmu, veselīgu dzīvesveidu, daudz uzturēties svaigā gaisā – kas, pats par sevi saprotams, ir labi, bet tas absolūti neizslēdz iespēju, ka var būt slimības paasinājums. Dabiski, ja ievēro visus noteikumus, risks noteikti ir mazāks. Un, ja runa ir par vecuma radītām izmaiņām locītavās, tad galvenais un svarīgākais priekšnosacījums tam, lai ķermenis noveco lēnāk, ir – normāla asinsrite un labs muskuļu tonuss. Lai skeletu saturētu kopā, vajadzīgi labi muskuļi. Lai asinsrite intensīvi funkcionētu un audi, kas diemžēl deģenerējas, katru sekundi saņemtu pietiekami daudz skābekļa, cilvēkam jābūt aktīvam – tā tas ir. Bet ar vecumu diemžēl visas tās kaites, ar ko cīnāmies, lēnām, bet pārņem. Es neesmu redzējis nevienu 95 gadus vecu cilvēku, kurš izskatītos pēc piecdesmitgadnieka.
Kā minētās slimības rodas? Iedzimtas vai atkarīgas no dzīvesveida?
Iepriekš nosauktās slimības ir dažādas, tām ir atšķirīga etioloģija jeb cēloņi. Es varu runāt par locītavām, un arī tajās artroze var attīstīties dažādu iemeslu dēļ. Skaidrs, ka predispozīcija var būt saistīta ar iedzimtību, tomēr lielākoties deģeneratīvas izmaiņas locītavās – tās ir iegūtās saslimšanas. Ja manai vecmammai vecumdienās ir bijis deformēts celis, tas nenozīmē, ka man būs tāpat. Viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā savu ķermeni lietojam ikdienā. Smags fizisks darbs, liekais svars, blakussaslimšanas – tas viss paaugstina locītavu saslimšanu risku. Ja cilvēks ir vispārīgi vesels un pietiekami, bet ne pārmērīgi fiziski aktīvs, droši vien šis risks ir mazāks. Reimatoīdā artrīta gadījumā – kas ir slimības ierosinātājs, ar kuru imūnsistēma netiek galā, ir grūti noteikt. Tas var būt arī vīruss.
Locītavu problēmas un holesterīna līmenis. Vai ir saistība?
Domāju, ka ir. Paaugstināts holesterīna līmenis veicina asinsvadu sašaurināšanos – to mēs visi zinām. Es neesmu asinsvadu speciālists, bet varu tādā primitīvā līmenī izstāstīt: holesterīnam nogulsnējoties asinsvadu sieniņās, tie sašaurinās. Jo šaurāks asinsvads, jo vairāk apgrūtināta caurtece un skābekļa piegāde. Tas, ko redzam vecuma encefalopātijas gadījumā – izmaiņas galvas smadzenēs, saistītas ar asinsvadu sašaurinājumiem. Perēkļi rodas tikai tāpēc, ka tur ir hroniska išēmija – pastāvīgs skābekļa bads. Un tas attiecas uz jebkuru ķermeņa daļu, audiem, kuri netiek pietiekami apasiņoti.
Locītavām palīdzot glikozamīns. Taisnība?
Zinātniskā līmenī tas nav gluži pierādīts. Bet, ja paraugāmies, kas notiek mums apkārt; kā izskatās aptieku plaukti; ko raksta populārzinātniskie žurnāli, rodas iespaids, ka, lietojot glikozamīnu, būsim veseli. Gribu vēlreiz teikt, ka, tikai lietojot dažādus preparātus un neko citu veselības labā nedarot, ar to nepietiks – locītava vienalga nodils un varbūt pat būs jāmaina. Tāpēc esmu par to, lai cilvēki, kuri jau aizdomājušies līdz glikozamīna lietošanai, patur prātā arī ieteikumu vingrot. Ja esi pietiekami fiziski noslogots un uzturi savu ķermeni labā tonusā, ar vingrošanu veicini normālu asinsriti, tad, iespējams, ka glikozamīnam tiešām ir nozīme un tas tiek piegādāts tur, kur nepieciešams. Man ir selektīva pieeja pacientiem, neiesaku glikozamīnu visiem pēc kārtas. Ne katrs to var atļauties, un ne katram tas dos gribēto rezultātu. Sākt lietot glikozamīnu 80 gadu vecumā, lai glābtu pilnīgi nodilušas ceļu locītavas, ir absurdi, vienkārši – naudas izmešana. Bet 50-gadīgam, fiziski aktīvam vīrietim droši vien labāk ir papildināt savu racionu ar glikozamīnu un citām organismam nepieciešamajām vielām.
Kādas vielas visvairāk nepieciešamas locītavu veselībai? Visi iespējamie vitamīni…
Ja paņem jebkuru kastīti, kurā ir polivitamīni, uztura bagātinātāji, – visas šīs vielas ir labas. Es ticu, ka pamatvielas ir glikozamīns, hondroitīns. Es nezinu. Esmu ķirurgs, un diezgan labi varu izstāstīt par locītavu ķirurģiju, bet to, kas jālieto, labāk lai pastāsta uztura speciālisti. D vitamīns mūsdienās ir vajadzīgs. Ne tikai kauliem un saitēm. Hialuronskābe, kuru špricē ceļgalos. Kolagēns, C vitamīns… Droši vien – jo vairāk lietosi, jo labāk. Ne daudzuma, bet dažādības ziņā. Ja vien esi fiziski aktīvs.
Vajagot ēst skrimšļus, galertu...
Absurds! Nu, šo pat komentēt negribas. Jau pagājušā gadsimta sākumā cilvēki domāja citādi.
Kā atvieglot, mazināt locītavu sāpes? Kompreses? Kāpostlapas un citi tautas līdzekļi?
Nav nekā slikta kāpostlapās un kompresēs, bet tas, ko ar tām gribam panākt – mazināt sāpes. Jebkuru sāpju pamatā ir iekaisums. Un tam ir vairākas pazīmes. Viena no tām ir tūska. Ar kompresēm mēs šo tūsku mazinām. Attiecīgi mazinās arī iekaisums un tāpat – sāpes. Kāpostlapa ir tas pats hipertoniskais šķīdums. Samērcējot sāls šķīdumā lupatiņu un uzliekot to uz ceļgala, efektam vajadzētu būt līdzīgam. Tikai šāda komprese diezgan ātri izžūst, bet kāpostlapa – ne. Bet nu… droši vien kāpostlapa ir variants, ja dzīvo meža vidū, tālu no civilizācijas. Aptiekās ir ziedes, kas atvēsina, mazina tūsku, un nav pamata tām neticēt. Bet tautas līdzekļu ir daudz, ko tikai cilvēki neizgudro – līdz pat haizivs skrimšļiem!
Kā ar siltu vannu? Kuros brīžos sāpošas locītavas vajadzētu sildīt, kuros – pareizāk būtu atvēsināt?
Ja ir trauma, pirmais, ko jādara, – jāatvēsina! Traumēto locītavu pirmās 48 stundas vajadzētu ik pa četrām stundām 10 minūtes atvēsināt ar vēsu kompresi. Bet sildīšana ir absolūti neprognozējama lieta. Zinām, ka atvēsinot varam panākt efektu, jo tā viennozīmīgi sašaurina asinsvadus, mazinot tūsku un iekaisumu, bet attiecībā uz sasildīšanu šādas pieredzes nav. Sildīt locītavas var, gatavojoties fiziskai slodzei. Piemērs – baletdejotāji vilnas zeķēs kārtīgi iesildās pirms izrādes, lai saites stieptos un kustētos kā pienākas.
Locītavu problēmas bieži piemeklē daudzus profesionālus sportistus, īpaši – pēc karjeras beigām. Ko varat ieteikt viņiem?
No pieredzes, strādājot ar šādiem cilvēkiem ikdienā, varu teikt: ja esi veltījis savu dzīvi profesionālam sportam, ar sekām jārēķinās! Nu, droši vien, spēlējot profesionāli šahu, diez vai izmežģīsi celi, drīzāk vari sajukt prātā. Man nav, ko ieteikt. Vienkārši ir cilvēki, kuri ir domāti sportam, un ir tādi, kuru ķermenis tam nav piemērots. Ir tādi, kuriem veicas, un tādi, kuriem neveicas. Viens motokrosā krīt, cits – ne. Risks visiem ir vienāds. Tāpat arī citos sporta veidos: hokejā, vieglatlētikā. Daudzi skrien maratonu, bet dažiem pārplīst menisks. Labs piemērs ir Rodžers Federers tenisā – cilvēks, kuram praktiski nav bijis traumu! Viņa ķermenis, koordinācija, tehnika – šis cilvēks ir domāts tenisam. Rafaels Nadals, kuram viss kas jau operēts, rezultātu panāk ar nenormālu piepūli, darbu. Tādu, kas sporto, ir miljoni, bet izcilu sportistu ir daži desmiti visā pasaulē.
No ilggadējās tenisa „lielās trijotnes” Novāks Džokovičs ievērojot ļoti rūpīgu režīmu, precīzas slodzes un diētu…
Jāsaprot, ka šādiem cilvēkiem apkārt ir daudz tādu, kuri ar viņiem pelna naudu. Ja sporto visaugstākajā līmenī, nozīme ir katrai slodzes minūtei, milimetram un kalorijai. Bet arī Džokovičs, pat ja viņš „superlabi” ēdīs, kādā brīdī vairs nevarēs spēlēt tenisu tādā līmenī. Jo pienāk vecums, un ar to nav iespējams cīnīties. Džokovičs jau ir vecs tenisists. Droši vien, pateicoties tai diētai, viņš tik ilgi arī izturējis.
Bet jaunāks nekā Federers.
Lūk, tieši par to es runāju. Federers ir ekstremāli rets gadījums, unikāls cilvēks. Ir arī citi, kas profesionāli sporto ļoti ilgi, arī starp latviešu sportistiem tādi atrodami, taču domāju, ka viņu ķermenis ir ļoti cietis no nemitīgām pārslodzēm. Vārdusakot, galvenais ir tas, ka cilvēkam jārūpējas par savu ķermeni, un nav izgudrots nekas labāks kā vingrošana. Svara kontrole. Ja paraugāmies uz Ķīnu, Japānu – kādi tur ir cilvēki, lielākoties. Bet vairākumam Rietumu cilvēku ir tendence svaru uzkrāt. Šī jau ir tīrā fizika – katrs liekais kilograms rada papildu slodzi visām balsta aparāta locītavām, mugurkaulam. Tāpēc ir ļoti svarīgi tam sekot līdzi. Un veselīgs dzīvesveids – par to neviens nestrīdas. Viss, kā ir par daudz, ir slikti.
Mēs ļoti rūpējamies par savām mašīnām vai velosipēdiem, lai tie ripo uz priekšu. Tehniskā apskate, apkope, viss tiek ieeļļots un mašīna ilgi kalpo. Bet attiecībā uz savu ķermeni tas nez kādēļ nešķiet tik būtiski. Kraujam virsū! Ja runājam par dažādām uzturvielām, skaidrs, ka tās nav nekas slikts, it īpaši, sākot ar aptuveni 35 gadu vecumu. Domāju, ka tie, kuriem ir milzīgas slodzes, bez uztura bagātinātājiem vispār nevar dzīvot, jo ķermeņa resursu patēriņš ir lielāks.
Ar vecumu locītavās uzkrājoties sāļi. Kā no tiem atbrīvoties?
Muļķības. Ar vecumu locītavas vienkārši dilst. Nekādi sāļi tajās neuzkrājas. Varbūt ārsti tā mēģina izstāstīt cilvēkiem, kāpēc viņu locītavās ir izmaiņas, deformācijas. Deformācija ir saistīta ar to, ka locītavai apkārt apaug nodilušais materiāls, veidojot tā saucamos osteofītus. Kaulu virsmas kļūst platākas. Ar sāļiem tam nav nekāda sakara. Sāļi urīnskābes kristālu veidā locītavās nogulsnējas tikai vienā gadījumā – tā ir podagra. Bieži vien šie kristālu konglomerāti pat nav pašā locītavā, bet mīkstajos audos tai apkārt.
Kādos gadījumos (izņemot traumas) nepieciešama operatīva iejaukšanās?
Tad, ja locītavu skārušas deģeneratīvas izmaiņas. Nodilums var sasniegt tādu pakāpi, ka cilvēkam kļūst grūti attiecīgo locītavu lietot. Visbiežāk tā notiek ar gūžas locītavām, otrajā vietā ir celis, tam seko plecs un pēda. Un ne jau tikai šīm ir tendence nodilt, dilst arī starpfalangu locītavas plaukstās un pēdās. Radikālākā metode, kas ļauj cilvēkam atgriezties normālā dzīves komforta līmenī, ir endoprotezēšana. Pēdējos 30 gadus šīs operācijas attīstība ir tādā līmenī, ka tas jau izskatās pēc konveijera. Ir slimnīcas, kurās veic tūkstošiem operāciju gadā! Skaidrs, ka jebkurai operācijai ir kaut kādi riski, bet situācija ir uzlabojusies nesalīdzināmi. Pirms 35 gadiem šādos gadījumos noformēja invaliditāti, cilvēki palika ratiņkrēlos. Tagad tā vairs nav, pacienti atgūst normālu dzīvi!
Uz šīs priecīgās nots… jāsaka paldies par sarunu!
Neslimojiet, rūpējieties par savām locītavām, vingrojiet!
Ar Dr. Andreju Peredistiju
sarunājās Raitis Strautiņš
