Vēl nesasnieguši pusmūžu, jau bieži izjūtam tādas nepatīkamas pazīmes kā rīta stīvums, locītavu sāpes, muskuļu vājums vai krampji, un neviļus rodas bažas: vai jaunība jau ir aiz kalniem? Patiesībā šie simptomi var būt gan jauniem, gan veciem un liecina tikai to, ka mūsu balsta un kustību aparāts ne tikai noveco, bet arī var ciest no dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem. Par laimi, vairums no tiem ir novēršami!
Atšķirīgs vecums – dažādas problēmas
Loģiski būtu, ka vismaz līdz 30 vai 35 gadu vecumam mums nevajadzētu just īpašas problēmas attiecībā uz sava skeleta un muskuļu sistēmu. Diemžēl praksē tā nenotiek, un jaunieši nereti vairāk sūdzas par saviem kustīguma ierobežojumiem nekā viņu vecāki. To var izskaidrot ar dažādiem faktoriem – iedzimtību, traumām, slimībām u.tml., taču visbiežāk vainojams viens no šiem diviem iemesliem.
1) Mazkustīgums un aptaukošanās. Kustību trūkums, sēdošs dzīvesveids, ilgstoša sēdēšana vai cita nekustīga poza noved ne tikai pie svara pieauguma, kas sagādā papildus slodzi locītavām. Mazkustīgums turklāt kaitīgi ietekmē muskuļus, kuri, nepietiekami nodarbināti, kļūst stīvi, zaudē spēku un var atrofēties, arī radot problēmas locītavām, piemēram, samazina to elastību un kustību amplitūdu.
2) Augstas intensitātes treniņi. Šī ir otra galējība - kad pārmērīga vingrošana vai citas fiziskās slodzes aktivitātes, kustību atkārtošanās bez atbilstoša atpūtas režīma var izraisīt locītavu vai to ietverošo muskuļu bojājumus. Kustēšanās ir apsveicama lieta, tomēr ieteicams to darīt ar prātu, ievērot pareizu vingrošanas tehniku, neaizmirst iesildīt muskuļus un locītavas, valkāt atbilstošus sporta apavus, nepieļaut dehidratāciju.
Ap 40 gadu vecumu tomēr daba ņem virsroku, mēs sākam straujāk novecot un bieži vien parādās pirmās locītavu sāpes, kas saistītas ar osteoartrītu jeb locītavu skrimšļa nodilšanu. Statistika vēsta, ka no 50-80 gadus veciem cilvēkiem vairāk kā puse cieš no vieglām un mērenām artrīta sāpēm, ap 8% - no stiprām sāpēm, un tikai 30% nav artrīta simptomu.
Vecuma, traumu vēstures un lokālas vai sistēmiskas patoloģijas rezultātā visās ķermeņa locītavās ar laiku notiek izmaiņas, kas galu galā var ietekmēt mūsu fiziskās funkcijas, ikdienas dzīves aktivitātes un labklājību.
Kā noveco locītavu veidojošais skrimslis, kauli un muskuļi?
LOCĪTAVU SKRIMSLIS
Kaulu locītavvirsmu klāj hialīnais (stiklveida) skrimslis – ko veido blīvi, elastīgi audi un kas līdzinās matētam stiklam. Vesels skrimslis satur 70-80% ūdens, bet tā sauso masu veido hondrocīti (1-5%), II tipa kolagēna šķiedru komplekss (apmēram 60%), proteoglikānu komplekss (10-15%). Hondrocīti, skrimšļa saistaudu šūnas, ir līdzīgi mazām bioķīmijas fabrikām; to darbs ir ražot glikozamīnglikānus un kolagēnu, atjaunojot skrimšļus. Proteoglikāni (satur hialuronskābi), glikozamīna sulfāts, hondroitīns un citas vielas piesaista un saglabā lielu ūdens daudzumu skrimslī. Kolagēns ir galvenais saistaudu strukturālais proteīns, kas uztur skrimšļa normālu struktūru, un tā sintēzē nozīmīga loma ir C vitamīnam.
Locītavu veselībai būtiska ir sinoviālā membrāna, kas izklāj locītavu iekšpusi. Tā ir atslēga, kas nodrošina locītavu kustīgumu un aizsardzību, izdalot sinoviālo šķidrumu - lipīgu, gelam līdzīgu masu, kas ir bagāta ar ūdeni piesaistošo hialuronskābi. Taču šis šķidrums ne tikai ieeļļo locītavu, bet arī nodrošina locītavu skrimšļa uzturu, lai tas augtu un bojājuma gadījumā reģenerētos.
Ar vecumu locītavu skrimšļi kļūst stingrāki, jo samazinās ūdens saturs un palielinās kalcija līmenis, kas var izraisīt un palielināt locītavu stīvumu un mazināt elastību. Novecojot arī sinoviālā membrāna kļūst stingrāka un mazāk spēj ražot un izdalīt sinoviālo šķidrumu. Palielinoties vecumam, skrimšļa audu noārdīšanās nenovēršami paātrinās salīdzinājumā ar jaunu skrimšļu audu veidošanos. Skrimšļa deģenerācija ir progresējošs process, kura mehānismi joprojām nav pilnībā izpētīti.
Skrimšļa novecošana vienlaicīgi ietver vairākus faktorus:
* hondrocīti zaudē spēju pilnvērtīgi veidot skrimšļa audus;
* tiek traucēta kolagēna sintēze;
* samazinās hialuronskābes koncentrācija skrimslī un locītavu šķidrumā;
* samazinās proteoglikānu sintēze un kvalitāte;
* notiek skrimšļa dehidratācija, tas zaudē elastību un tā struktūrā parādās plaisas;
* skrimslis nolietojas un nodilst: var būt locītavu stīvums, krakšķi, sāpes, pietūkums, iekaisums.
KAULI
Mums novecojot, mainās arī kaulu struktūra – tie kļūst trausli, oseīna (kaulaudu galvenā organiskā sastāvdaļa) daudzums tajos samazinās, bet neorganisko sāļu daudzums palielinās. Samazināta osteoblastu (šūnas, kas sintezē kaulaudus) aktivitāte izraisa lēnāku kaulu veidošanos, ietekmējot kaulu reģenerācijas ātrumu un izmaiņas kaulu blīvumā. To ietekmē arī nepietiekama asins piegāde, kas apgrūtina barības vielu un skābekļa nodrošināšanu kaulu audu reģenerācijai, to palēninot.
Savu artavu dod arī hormonālās izmaiņas – sievietēm menopauze izraisa minerālvielu zudumu kaulu audos. Vīriešiem pakāpeniska dzimumhormonu līmeņa pazemināšanās izraisa vēlāku osteoporozes attīstību. Kauli zaudē kalciju un citas minerālvielas.
Sasnieguši maksimālo kaulu blīvumu ap 30 gadiem, mēs desmit gadus vēlāk sākam to lēnām zaudēt. Pēcmenopauzes periodā sievietes var zaudēt līdz pat 20% no kaulu blīvuma 5 līdz 7 gadu laikā. Pēc 50 gadu vecuma aptuveni puse sieviešu un 25% vīriešu visticamāk gūs kaulu lūzumus osteoporozes dēļ.
MUSKUĻI
Pēc 30 gadu vecuma muskuļu masai ir tendence samazināties par 3–8% katru desmitgadi, bet no 50 gadu vecuma jau par 10–30% desmitgadē, turklāt sievietēm tas notiek straujāk. Šī negribētā muskuļu masas, spēka un funkciju pakāpeniska samazināšanās ietekmē locītavu stabilitāti un veselību. Muskuļu atbalsta vājināšanās locītavās var veicināt nogurumu, vājumu un mazāku vēlmi kustēties, kļūstot par vecāku cilvēku invaliditātes galveno cēloni un veicinātāju.
Muskuļu novecošanu izraisa vairāki faktori, kas darbojas kopā:
* muskuļu šķiedru skaits un lielums samazinās;
* muskuļu audi atjaunojas lēnāk, un zaudētie muskuļu audi tiek aizstāti ar stingriem, šķiedrainiem audiem;
* izmaiņas nervu sistēmā samazina muskuļu tonusu un spēju sarauties u.c.
Cik nav senioru, kuri vairs nevar panest smagāku somu vai iekāpt sabiedriskā transportā! Kāpēc nespēj? Tāpēc, ka sarkopēnijas (ar novecošanu saistīto muskuļu masas zudums) dēļ viņiem nav pietiekami stipri roku un augšstilbu muskuļi.
Muskuļu vājums arī paaugstina risku pakrist, jo grūtāk noturēt līdzsvaru – pat sīks nelīdzenums var likt kājai aizķerties. Ārsti uzskata, ka teju ap 90% sadzīvē gūto sasitumu, smadzeņu satricinājumu, lūzumu un citu traumu vecākiem cilvēkiem varētu būt saistītas ar sarkopēniju.
Sarkopēnijas ietekmē muskuļi vispirms samazinās augšstilbos, mugurā, krūtīs, kā arī sēžamvietā. Regulāri vingrojot, muskuļu spēku iespējams ievērojami uzlabot; un vissvarīgāk ir trenēt kājas, jo tām ir liela loma līdzsvara noturēšanā.
Bioloģiski aktīvās vielas pret locītavu nolietošanos
Piemērotas fiziskās aktivitātes un veselīgs uzturs var palēnināt mūsu locītavu un visa ķermeņa novecošanu un nolietošanos. Tomēr bieži vien ar to nepietiek, lai uzturētu pietiekamā līmenī balsta un kustību aparātam nepieciešamās uzturvielas. Kuri ir galvenie komponenti, un ko tie nodrošina?
* II tipa locītavu kolagēns. Galvenā skrimšļa sastāvdaļa, tā darbs ir uzturēt skrimšļa struktūru un funkcijas, piedalīties jauna skrimšļa sintēzē. Kolagēns var arī mazināt ar osteoartrītu saistītos simptomus, sāpes un iekaisumu.
* C vitamīns. Nepieciešams kolagēna sintēzei un kolagēna šķiedru stabilitātei, jo pasargā kolagēnu no oksidēšanās. C vitamīns arī pastiprina ar uzturu uzņemtā kolagēna uzsūkšanos. Turklāt II tipa kolagēna un C vitamīna apvienojums var īpaši veicināt brūču dzīšanu un audu atjaunošanos.
* Magnijs. Vairums zina, cik ļoti kauliem nepieciešams kalcijs un D vitamīns, taču ir mazāk informēti par magnija svarīgo lomu. Magnijs palīdz regulēt kalcija līmeni organismā, tādējādi uzturot kaulu blīvumu, sargājot no osteoporozes un mazinot lūzumu risku. Šim nolūkam kalpo magnija un D vitamīna savstarpējā sinerģija: abi pastiprina viens otra uzsūkšanos un labās īpašības. Turklāt magnijam ir liela ietekme uz muskuļu un nervu sistēmas darbību, un tā spējas uzturēt elektrolītu līdzsvaru sekmē locītavas ieeļļošanu.
* D vitamīns. Saules vitamīns ne tikai pastiprina kalcija uzsūkšanos kaulos un palīdz stiprināt muskuļus, bet arī vajadzīgs skrimšļu šūnu hondrocītu darbībai. D vitamīnam piemīt arī spēcīgas pretiekaisuma īpašības.
* B6 vitamīns. Atbalsta to vielu vielmaiņu, kas nepieciešamas kolagēna sintēzei. Nodrošina arī normālu muskuļu darbību, tai skaitā koordināciju, kas svarīgi locītavas stabilitātei.
Jaunums
Uzņemot skrimšļu kolagēnu un pārējos komponentus bioloģiski aktīvo vielu veidā ar uzturu savlaicīgi, hondrocīti var laikus atjaunot skrimšļa audus, un locītava tiks ilgāk saglabāta. Tagad visas šīs svarīgās vielas var uzņemt kompleksā MAGNEFlex, kas ir jaunums Latvijas tirgū un piedāvā vairākas priekšrocības:
* MAGNEFlex nodrošina augstvērtīgu un tīru locītavu II tipa kolagēnu, kas jaunākās paaudzes kolagēns ar dabiskajam kolagēnam tuvu struktūru un labu uzsūkšanās spēju;
* MAGNEFlex oriģinālproduktā ieļauts magnijs un D vitamīns, kuru savstarpējā sinerģija veicina kaulu stiprināšanu un normālu muskuļu darbību, kas ir svarīgi VISAS locītavas veselībai;
* MAGNEFlex ir ērti lietot, jo viena kapsula satur rūpīgi izvēlētu aktīvo vielu kompozīciju, kas veidota sadarbībā ar Latvijas vadošo ortopēdu ieteikumiem locītavu un visa kustību-balsta aparāta uzturēšanai.
