Populārajam sporta komentētājam ANATOLIJAM KREIPĀNAM ir vairāk kā 40 gadu pieredze sporta žurnālistikā - un arī lērums novērojumu par sporta aizkulisēm, ko parasti “nekomentē”. Tomēr par sportistu veselību – ko vieni ceļ kā paraugu, bet citi šausminās - viņam ir, ko teikt.
- Daudzi joprojām dēvē profesionālos sportistus par mūsdienu gladiatoriem. Vai sports ir nežēlīgs?
- Es nepiekristu kategoriskam apgalvojumam, ka sports tikai kropļo cilvēku – nevajag pārspīlēt. Kaut kas no tā ir, jo savā ziņā tas ir šovs, izrāde. Gladiatori arī bija izrāde – nežēlīga izrāde, bet tomēr. Šeit par laimi neviens otru nenogalina un vismaz apzināti nesakropļo. Protams, ir labs teiciens: ir fiziskā kultūra – kas ir veselībai, un ir profesionālais sports, kas nebūt nav veselībai. Es pazīstu ļoti daudz slavenus bijušos sportistus – nu, nav neviens no viņiem sporta dēļ invalīds! Tiem, kam tagad jau pāri 70 – jā, ir šādas tādas problēmas, bet arī tiem, kas nekad profesionālā līmenī nav sportojuši, tādā pašā vecumā ir problēmas. Un daudziem pat lielākas. Mūsdienās sporta medicīna ir tik augstā līmenī, un ja tu pats vēl ievēro režīmu – miega, uztura režīmu, veselīgas dienas saplānošanu. Ja tu esi profesionāls sportists, tev ir profesionāla pieeja arī tādā ziņā pašam pret sevi.
- Kādas sportistu traumas visbiežāk nākas novērot?
- Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā visbiežāk pieminētais savainojums ir krusteniskās saites, kas izsit no ierindas uz pusgadu vismaz. Mūsu futbola izlases uzbrucējs Roberts Uldriķis februārī dabūja ceļgala krustenisko saišu plīsumu burtiski uz līdzenas vietas – bez kādas asas divcīņas; un sezona beigusies, labākajā gadījumā rudenī atgriezīsies. Īsajā versijā varu pateikt – tas viss ir atkarīgs, cik pareizi tev nostiprina tās saites pirms lielām slodzēm, it īpaši, kad tu sāc trenēties pusaudžu vecumā, jo notiek strauja augšana. Tad jābūt īpaši uzmanīgiem ar slodzēm, un tas attiecas gan uz saitēm, gan uz locītavām un visu pārējo. Ir redzētas visādas traumas klātbūtnē, motosportā - pat viens nāves gadījums. Bet tas, ka piedzīvo kritienu un salauž sprandu – tas pat nav savainojums, tas ir letāls iznākums. Tādu es visā laikā tikai vienu esmu redzējis. Komentējot sporta spēles, piemēram, futbolu, jau šad un tad redzi savainojumus – potītes izmežģī, vēl kaut ko. It sevišķi, uz sezonas beigām. Parasti sportistiem, treneriem sezonas beigās pajautā: “Tev visi veseli?” Sezonas beigās neviens nevar būt pilnīgi vesels - ar to domāju sasitumus, kaut kādus sīkumus.
- Ar savu uztrenēto aci, droši vien, pamanāt, ja sportists guvis kādu mikrotraumu, bet turpina cīnīties līdz galam. Vai šādi veselības upuri ir tā vērti?
- Koks ar diviem galiem. No vienas puses, tu esi gandrīz vai varonis. Tev sāp, bet tu ej laukumā un turpini spēlēt. No otras puses, savainots spēlētājs ir atradums pretiniekam. Viņi jau arī nav akli, redz, kurš nav gatavs par visiem 100 procentiem spēlēt, un viņi to izmantos. Tāpēc man nepatīk, ka to sauc par varoņdarbu. Gluži otrādi, tas nav pareizi. Pirmkārt, tāpēc ka paliekot laukumā, vari dabūt vēl smagāku savainojumu, un, otrkārt, tava vieta laukumā ir tukša – pretinieks to zina. Protams, ja paliek pēdējās minūtes un tā ir izšķirošā spēle, komanda ir minimālā vadībā – to es saprotu. Normāli neviens tādā brīdī neies nost no laukuma. Ir tāds teiciens: tie, kas var paiet, tie visi spēlē. Protams, negribas atstāt laukumu spēlētājam, kurš zina, ka var reāli palīdzēt komandai, īpaši svarīgā spēlē, kaut viņam ir sīks savainojums. Ja tu esi gatavs upurēties tādā veidā, riskēt, tu atbildi pats par savu veselību galu galā. Bet lieli savainojumi bieži vien sākas no maziem savainojumiem. Tas atkarīgs arī no trenera, daktera. Ir dzirdēti daudzi nostāsti, ka dakteris ir kategoriski pret, lai spēlētu, bet treneris neņem galvā. Un otrādi, treneris uzklausa vissīkāko informāciju - ka labāk pietaupīsim.
- Ir kāds spilgts piemērs atmiņā?
- Daudz dažādu piemēru ir. Tas pats mūsu Kristers Tobers, kas Skotijā Aberdeen spēlē futbolu, viņam iepriekšējā spēlē bija neliels savainojums, viņu nomainīja; nākamajā spēlē bija zem jautājuma – vai viņš spēlēs, bet viņš izgāja. Eh, pirmajā puslaikā jau bija redzams pēc pāris sadursmēm, ka turpinājuma nebūs, un viņu arī nomainīja. Nekas smags nav, bet nākamo spēli izlaida. Tagad viņam ir spēle pret komandu, kur spēlē vēl viens mūsu futbolists Daniels Balodis. Man tā spēle jākomentē un ļoti gribētos, lai viņi abi būtu laukumā – bet vai Kristers būs, tas ir liels jautājums. Un abām komandām ļoti svarīga spēle, abas cīnās par vietu trijniekā. Tas ir tas gadījums, kad varbūt arī vajag iet, ja tu reāli vari komandai palīdzēt. Protams, ir vēl pretsāpju līdzekļi. Šogad paliek 25 gadi, kopš Lauris Freibergs kļuva par pirmo Latvijas motosportistu Eiropas čempionu motokrosā. Limbažos bija pēdējais posms, un viņam bija savainota roka. Viņš brauca uz pretsāpju līdzekļiem. Brauciens ir 30 minūtes plus divi apļi, bet pretsāpju līdzekļu iedarbība beidzas apmēram ap 25. minūti. Tā kā beigas viņš brauca, nu, tā - lai nobrauktu. Viņš to titulu dabūja, un tālāku seku arī nebija. Toreiz prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pat atsūtīja apsveikuma telegrammu “savam uzvārda brālim”. Nosodīt to vai uzskatīt par varoņdarbu – lai katrs pats izvēlas. Katra situācija ir citādāka, un arī katrs sporta veids.
- Profesionālie sportisti labākai formai papildina savu uzturu ar daudz dažādām aktīvajām vielām - kas ir “topā” sportistiem?
- Tas atkarīgs no sporta veida, pirmām kārtām. Ir tā sauktie izturības sporta veidi, ir cikliskie, ir sporta spēles, ir tādi sporta veidi, kur tev īsā laikā ir jāizšauj ārā viss labākais, kas tevī ir. Bet bez sporta ārsta atļaujas neviens domājošs sportists neko nelietos. Nē, ja tu esi dumjš, tu vari lietot uz savu galvu, un pēc tam nebrīnies, ka tev uzrādīs organismā kādu aizliegtu sastāvdaļu, un tad nebūs, ko vainot! Būsi lietojis aizliegtu preparātu. Farmakoloģija, kas nav jāuztver tikai kā dopingi, palīdz atjaunoties pēc milzīgām slodzēm. Ja nebūtu mūsdienu sporta medicīnas farmakoloģijas, būtu daudz, daudz un vēlreiz daudz sliktāk sportistiem ar veselību. Jo vienkārši organisms nolietotos ātrāk. Ir pietiekami liels saraksts ar vielām, ko drīkst izmantot, bet, protams, aizliegtie preparāti vienmēr iet nedaudz pa priekšu.
- Vai sports Jūs pašu iedvesmo fiziskajām aktivitātēm?
- Es nekad neesmu bijis profesionāls sportists, lai gan sportā gribējās kaut ko vairāk sasniegt – skolas laikā trenējos futbolā. Kad sapratu, ka diez vai būšu pasaules līmeņa sportists, neuztvēru to tā, ka dzīve ir beigusies. Es atradu sev citu pielietojumu sportā, un nedomāju, ka tas ir tas sliktākais. Bet vispār man nav ar ko palielīties pēc kovida, tas apturēja visas iespējamās darbības, līdz tam es pat trīsreiz nedēļā apmeklēju sporta zāli, uzturot sevi labā kondīcijā. Ja ir ilgstošs, sēdošs darbs kā man, tad vajadzētu kaut kādu kustību. Tagad es mājās šo to pirms promiešanas nedaudz padaru, bet tas ir ļoti simboliski. Un tas nav labs piemērs. Derētu kaut ko sākt darīt atkal. Bet ziniet, kā ir – vai nu nav laika, vai pieviļ atmiņa – ka vajadzētu kaut ko darīt. Šajā ziņā ir jālabojas, jo tu vienkārši tad labāk jūties - tas jau ir pārbaudīts gadiem.
- Ko uzskatāt par savas veselības pamatu?
- Mēs ar labiem draugiem, vienaudžiem – viņu vidū arī ķirurgs - par šo tematu reiz runājām. Redziet, es līdz 18 gadu vecumam par procentiem deviņdesmit lietoju tikai un vienīgi dabīgos produktus laukos. Veikalā nopirka maizi, arī sviestu paši kūla, kamēr bija vecāmāte, ēdu visu pašu izaudzētu. Tur nekādas ķīmijas nebija, viss bija dabīgs, arī mēslojums. Domāju, tas ir viens no pamatiem. Otrs, mana paaudze pavadīja lielāko daļu laika laukā. Tajā laikā mēs no rīta līdz vakaram pazudām ārā, vienalga, vai ziema vai vasara, vai līst lietus vai mīnus 20 grādi. Tas arī ir viens no priekšnoteikumiem, kāpēc neatceros, kad esmu slimojis tā nopietni, tpu, tpu, tpu! Saaukstēšanās, iesnas neskaitās. Ja es teikšu, ka miega režīms – tā nebūs patiesība, jo dažreiz divas trīs dienas sanāk pagulēt tikai piecas sešas stundas. Kādu laiku liekas, ka pietiek, pēc tam saproti, ka nepietiek. Atturībnieks arī nekad neesmu bijis - un nebūšu vairs. Bet kā teica mūsu basketbola treneris - attiecināja gan vairāk uz sportistiem – vajag zināt: kad, cik un ar ko. Un viss būs kārtībā. Nevajag pašam sev radīt liekas problēmas.
- Kas ir sporta un līdzjutēju fenomens – kāpēc tas mūs vienmēr aizrauj?
- Cilvēkiem vajag izlādēties – vieniem tribīnēs, citiem laukumā. Piemēram, Igaunijā sports nav sasaistīts ar Izglītības un zinātnes ministriju, kā pie mums. Igaunijā tas ir pie Kultūras ministrijas. Viena iemesla dēļ. Igauņi uzskata, ka sports ir tāda pati izklaide kā koncerts, teātris utt. Tur iet izrādi skatīties. Es sliecos uz to, ka sports vairāk atbilst tieši izklaides variantam. Sportā tu nevari lielākajā daļā gadījumu paredzēt, ar ko tas beigsies, tāpēc jau cilvēki iet, skatās, pārdzīvo.
Jaunums
Uzņemot skrimšļu kolagēnu un pārējos komponentus bioloģiski aktīvo vielu veidā ar uzturu savlaicīgi, hondrocīti var laikus atjaunot skrimšļa audus, un locītava tiks ilgāk saglabāta. Tagad visas šīs svarīgās vielas var uzņemt kompleksā MAGNEFlex, kas ir jaunums Latvijas tirgū un piedāvā vairākas priekšrocības:
* MAGNEFlex nodrošina augstvērtīgu un tīru locītavu II tipa kolagēnu, kas jaunākās paaudzes kolagēns ar dabiskajam kolagēnam tuvu struktūru un labu uzsūkšanās spēju;
* MAGNEFlex oriģinālproduktā ieļauts magnijs un D vitamīns, kuru savstarpējā sinerģija veicina kaulu stiprināšanu un normālu muskuļu darbību, kas ir svarīgi VISAS locītavas veselībai;
* MAGNEFlex ir ērti lietot, jo viena kapsula satur rūpīgi izvēlētu aktīvo vielu kompozīciju, kas veidota sadarbībā ar Latvijas vadošo ortopēdu ieteikumiem locītavu un visa kustību-balsta aparāta uzturēšanai.
